
Skolas dibinātāja

Aiz Mīlestības pret tuvāko un neaptverama potenciāla glābšanas operācijā. Tā iesākās ne vien Torņkalna Privātās vidusskolas, bet vēlāk - arī Āgenskalna Privātā bērnudārza stāsts. Tagad, Āgenskalna Privātais bērnudārzs ir droša vieta, kur harmonijā attīstīties, uzplaukt un sociālās iemaņas iemācīties var KATRS. Kas vēl vairāk - mēs mācāmies viens no otra stiprajām pusēm un jau no pašas bērnības mācāmies kā dzīvot iekļaujošā, integrētā, radošā un intelektuāli bagātā sabiedrībā.
“Nepilnos trīs gados viņš lika mozaīkas, kas paredzētas septiņus gadus veciem bērniem, bet piecos gados lika mozaīkas, kas sastāvēja no tūkstoš gabaliņiem. Turklāt ilgi nedomājot: kā paņēma vienu mozaīkas gabaliņu, tā uzreiz zināja, kur to nolikt. Krāsu nianšu un telpiskā izjūta viņam bija un ir ļoti attīstīta. Četru gadu vecumā viņš sāka likt lego: paskatījās uz bildīti un visu salika tieši tā kā tam jābūt. Viņš zināja katra lego vissīkāko detaļu: ja kāda bija iejukusi no cita komplekta, viņš to uzreiz nolika vietā. Pat ja visi lego komplekti būtu sajaukti kopā, viņš tos varētu sašķirot. Viņa prāts tā darbojas. Gustavs ļoti labi attīstījās intelektuāli, tai pat laikā sociālā attīstība nenotika vispār. Kad dēlam otrreiz uzteica bērnudārzu, mēs atgriezāmies Rīgā. Četru gadu vecumā Gustavu aizvedu uz privāto bērnudārzu. Tur bija mierīgāka atmosfēra un elastīgāki pedagogi, bet arī šeit ik pa brīdim man teica: “Gustavs ir antisociāls, viņam vajadzīga mājmācība”. Doma, ka dēls būtu jāizolē, man nešķita pareiza, it sevišķi tāpēc, ka intelektuāli viņš ir ļoti apdāvināts.”
Fragments no intervijas ar Āgenskalna Privātā bērnudārza dibinātājas Elizabetes interviju portālam “Mammām un Tētiem”
Elizabete Vectirāne